spītsB2
lietvārds/spˈiːts/1. deklinācija · vīriešu
Psihes, rakstura, personības īpašība, kas izpaužas apzinātā, nepiekāpīgā izturēšanās, rīcības veidā, kurš krasi atšķiras no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem un kura mērķis parasti ir (tam) kaitēt, nodarīt ko nevēlamu; spītība (1).
vīriešu
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| N | spīts | spīti |
| Ģ | spīta | spītu |
| D | spītam | spītiem |
| A | spītu | spītus |
| L | spītā | spītos |
| V | spīt | spīti |
sieviešu
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| N | spīts | spītis |
| Ģ | spīts | spīšu |
| D | spītij | spītīm |
| A | spīti | spītis |
| L | spītī | spītīs |
| V | spīts | spītis |
- Englishspite, defiance, stubbornness
- Русскийупрямство, назло
- Українськаупертість, наперекір
- Lietuviųužsispyrimas, atkaklumas