iztraucētC1
darbības vārds/ˈiztraut͡seːt/
Ar savu izturēšanos, rīcību, runu panākt, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kādā stāvoklī); būt par cēloni tam, ka (kāds) pēkšņi pārtrauc (darboties, arī atrasties kāda stāvoklī).
Tagadne
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| 1. | iztraucēju | iztraucējam |
| 2. | iztraucē | iztraucējat |
| 3. | iztraucē | iztraucē |
Pagātne
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| 1. | iztraucēju | iztraucējām |
| 2. | iztraucēji | iztraucējāt |
| 3. | iztraucēja | iztraucēja |
Nākotne
| vsk. | dsk. | |
|---|---|---|
| 1. | iztraucēšu | iztraucēsim |
| 2. | iztraucēsi | iztraucēsiet / iztraucēsit |
| 3. | iztraucēs | iztraucēs |
- Nenoteiksmeiztraucēt
- Pavēles izteiksmeiztraucē
- Pavēles izteiksmeiztraucējiet
- Englishto disturb, to interrupt
- Русскийпотревожить, помешать
- Українськапотурбувати, завадити
- Lietuviųsutrukdyti, išbaidyti