nepaklausībaC2
noun/nˈepaklausiːba/4. declension · feminine
Translation
disobedience
Bērna topošās personības negatīva īpašība, kam raksturīga pieaugušo cilvēku rīkojumu neievērošana, neizpildīšana.
A negative trait of a child's developing personality, characterized by disregard for and non-fulfillment of adults' instructions.
| sg. | pl. | |
|---|---|---|
| N | nepaklausība | nepaklausības |
| Ģ | nepaklausības | nepaklausību |
| D | nepaklausībai | nepaklausībām |
| A | nepaklausību | nepaklausības |
| L | nepaklausībā | nepaklausībās |
| V | nepaklausība / nepaklausīb | nepaklausības |
- Русскийнепослушание, неповиновение
- Українськанепослух, непокора
- Lietuviųnepaklusnumas
- niķiswhim